man arī likās, ka es pievelku kaut kā tādus dīvainus stāstus, bet kopš Stefans stāsta savu dīvaino kolēģu dīvainos stāstus, man rodas pārliecība, ka sabiedrība alkst pēc sarunas, pēc sirds izkratīšanas, pēc uzklausīšanas. un tie visi stāsti nav domāti kādam konkrētam cilvēkam, tā brīža klausītājam, bet komunikāciju telpai kā tādai.