Vēl viena 2h ilga intervija aiz muguras. 4:1 un galīgi citās sliedēs iegāja, būtībā ārpus variantiem kaut kā pozitīvi akcentēt manu līdzšinējo pieredzi. Mirklī, kad man tika ieteikts mainīt profesiju, es sapratu ka nav jēgas šai sarunai, tādā aspektā, ka viņiem ir viedoklis un tas ir vienīgais pareizais.

Labi, ka māsa piezvanīja un pateica, ka jāstrādā pie darba devēja kas tic man kā darba ņēmējam.

Es neuzskatu ka esmu ideāla un viszinoša. Man vēl ļoti daudz jāmācās. Bet nekādā gadījumā es neesmu apaļa nulle un mani līdzšinējie sasniegumi ir zobiem, nagiem izcīnīti nevis klēpī no gaisa iekrituši.

Nekas. Turpinu cīnīties.