pat ja es izvirzītu sev mērķi - pārvarēt riebumu pret mājsaimniecību - un vairākus gadus mērķtiecīgi meklētu problēmas saknes, risinātu iekšējus dialogus un izārstētu sevi no riebuma. vienalga - prieku no mājas darbiem gūt nevar nekad. tas ir nepateicīgākais darbs uz pasaules. neviens nekad nesaka paldies par izmazgātu grīdu. neviens nekad to nenovērtē, ka dienā trīs reizes es ložņāju zem galda ar lupatu. grīdas mazgāšanā iegūldītais laiks ir zudis. pat kalorijas tā necik nevar sadedzināt. sakārtots dzīvoklis ir tikai tik ilgi kāmēr es tajā esmu viena pati un nekustos. nu kāda jēga tam visam?

labāk kā japāņiem - viens kimono mugurā, uz grīdas izklāts tepiķītis un mazs spilventiņš - viss! nekādu skapju, gultu, plauktu. nav nemaz kur nekārtībai rasties.

vienīgais, kas no mājasdarbiem man patīk ir ēst gatavošana.
vakar cepu medus rausi šodienas skolas kūku tirgum. rausis drusku nesanāca, jo salēju visu vienā plātē un vidus palika drusku neizcepies. tāpēc fiksi uztaisīju vēl lapu mīklas cepumus. Šodien no rīta Maksis raudāja un teica, ka cepumus uz skolu nenesīs. sāku taisnoties un attaisnoties, ka kūka nesanāca un es zinu, ka cepumi nav kūka, bet ka cerams pirks un ēdīs. Maksis sāka raudāt vēl vairāk. izrādās tur jau tā lieta, ka pirks un ēdīs un tad vairāk NEBŪŠOT, jo tie cepumi esot tik garšīgi. es smējos aiz prieka un apsolīju viņam sacept vienam pašam veselu plāti. S atkal kaunināja, ka viņam skolā savulaik bijušas sacensības, kura kūka būs pirmā apēsta un ka tas bērns, kura kūku neēda esot bijis bēdīgs.
bet nu jā - cept un vārīt man patīk.