sāku rakstīt brālim epastu un saraudājos par manu grūto likteni.
man patiešām vajag kādu ar ko aprunāties un kas man kvalitatīvi varētu palīdzēt ar padomu, bet es nezinu pie kā vērsties.

veicu pirmo šāvienu tumsā un aizrakstīju vecam kolēģim. otrs - ir plānā aprunāties ar veco šefu.
bet man ir aizdomas, ka visi viņi nerunās no sirds, jo baidīsies, ka es no viņiem kaut ko gribu.

no otras puses varētu jau ļauties, lai straume mani kaut kurp nes. bet man ir panika, iekšējs terminators, kurš liek man justies dziļi nelaimīgai, ja es neko nedaru un gaidu, kad brīnums notiks.