vispārējas patiesības
kad vēlējos savu ričāgu, gribēju paļauties uz pārdevēju un vīra ieteikumiem.
pirmais pārdevējs bija svilpe (tiešs tulkojums no vācu valodas) un uzmeta mani. solīja, ka velo būs jau sestdien mājās vedams.
otrs mani arī uzmeta, kāmēr braucu testa apli, tikmēr sāka citus apkalpot un tā nu es tiku pie trešā pārdevēja, kas izrādījās nebija pārdevējs, bet pats ass.
vīrs ārā stumdīja guļošo Annu un es paliku viena ar saviem lēmumiem.

kā jau sievietei optika ir ļoti svarīga. bet vissvarīgākais bija maksimāli vertikāla sēdēšana un MTB.
protams MTB un bērnu krēsliņš ir nja - viegli dīvaini, bet piekabe aizņem par daudz vietas pagrabā un laba maksā pārāk daudz naudas. galugalā Benno teica, ka varēs pieskrūvēt, tikai jāpārliek bremžu trosīte. pēc nedēļas sākas S planieru sacenes. es jau domāju, kā es tikšu uz lidlauku, ja mašīna būs pie viņa. bet nu viss ir atrisinājies - mēs vizināsimies caur mežu!
dabūšu atkal resnas kājas no mīšanās... heh.. redzēs varbūt pēc 2 ned treniņiem es jau varēšu kalnā uzbraukt bez stumšanas fāzēm? mieru, mieru, nevajag par daudz sacerēties.

ak jā. meklējot riteni uzzināju, ka večiem esot garas rokas un īsas kājas, turpretī sieviešiem otrādi. es to nezināju un man liekas tas interesanti. diez ko Māte Daba ar to bija domājusi?