Mani latviešu bērni ir patrioti - viņi zin gadskārtu svētkus, pazīst Latvijas karogu, vēlāk arī himnu un tikpat obligāti 'Nevis slinkojot un pūstot' zin, ka dzivo Latvijā un runā latviešu valodā. Man vēl patīk, ka prot latviešu tautas dziesmas un tautas dejas (tāpēc arī dejo). Par tūtariņiem gan mājās neaudzinu un uz dzimšanas dienu tautas tērpu nevelku, bet, ja prasīs, sagādāšu.
Man šķiet, ka latvieši zin latviešu dziesmas un filmas (arī Ūdensbumbu resnajam runcim, kurā saka 'stulbs'). Ak jā, viņi prot sulīgi nolamāties latviski ("dabūsi pa purslām", 'vecais āzis', utml), viņi zin, kāpēc vienā novadā brunčus met krāsnī, bet citā velk mugurā, un kapēc arī vīrieši velk svārkus, bet ne tādus kā skotiem.
Bet vispār jau latvietība noteikti sākas ar vecākiem. Un tad jau zin - katrs var iedot tikai to, kas viņam ir un ko grib iedot.

Man tā Līdsas darbošanās gan likās ļoti pat vietā. Jā, nenoliedzami atgādināja ASV kopienu darbošanos, kas savā būtībā ir hiperpatriotiskas, panaivas un kuru rezultātā bērni 3., 4. paaudzē ar akcentu saka - es protu runat latviski, turklāt vīrieši, par sevi sakot, loka darbības vārdus sieviešu dzimtē (jo mācījušas jau visu sievietes, visbiežāk mammas). Un tomēr, tā iespējams ir vienīgā daudzu bērnu iespēja vēl atcerēties valodu, piederību vastij, no kuras viņu vecāki aizbraukuši (jo daudzi tiešām latviešu valodu izvēlas mājās nelietot un bērni mazā vecumā ātri uzsūc apkārt esošo, tostarp arī valodu).