par mammu un vispār
protams, ka mums katram ir sava sāpe, bet pārsvarā mēs viens ar otru par to nerunājam. ar māsām esam pārunājušas kādus notikumus, aspektus, bet ko domā mūsu ģimenes vīriešu daļa man ir tumša bilde. lielais brālis vienīgais ir nedaudz pavēris savus dvēseles vārtus. kāpēc tas tā ir un vai tas ir normāli vai - nav nejausmas.
tā pilnīgi noteikti nav tēma par ko uzsākt sarunu "nu ko Tu domā?", "kā Tu jūties šajā sakarā?" man liekas vīrietis vispār nespēj atbildēt uz jautājumu, kurā viņam jāformulē savas jūtas.

kas attiecas uz mani - nu nav tā, ka es ikdienā staigātu acis slaucīdama, savu sērdienītes likteni apraudādama un mammu ik uz soļa pieminēdama. bet ir mirkļi, kurus nav iespējams nogrūzt zemapziņā. un arī nevajag. visas apspiestās emocijas šā vai tā kādreiz izlaužas. Džims Kerijs reiz vienā filmā to ļoti smuki nospēlēja.

mana klabe nav nekāds blogs ar specifisku tēmu un mērķauditoriju. mana klabe ir mana psihoterapija. šis ir mans izteikšanās veids un forma. ja kādam nepatīk, ka pieaugusi sieviete formulē savas sajūtas un sauc lietas vārdos mātes zaudējuma sakarā - nu nelasiet taču!