roku uz pieres, tiešām? Tiešām, tiešām? Mana mamma ar vairs neliek.

Es saprotu, ka tu vēl mācies sadzīvot ar to visu, un tu pa šo gadu esi jau ĻOTI tikusi ar sevi galā šai ziņā (paskaties pati kā bija pirms gada), bet vai nevarētu būt tā, ka aiz mammas zaudējuma tu turpini slēpties, kā pati saki meklējot savu identitāti, jo kā sievietei ar 3 bērniem tev joprojām negribas tikt definētai kā 3 bērnu mātei.. gan jau, ka arī nestādījies priekšā svešiem cilvēkiem kā savas mammas meita.

Jā, trūks tā. Trūks šodien, trūks rīt un pēc gada vai pieciem arī trūks. Taču tev ir tas, kas tev ir sirdī, atmiņā, to neviens nevar atņemt. Un mamma ir kopā ar tevi ik dienas, kad audzini savus bērnus. Viņa kā atskaites punkts ('tā darīja viņa' vai 'tā vajadzēja darīt viņai') ir blakus, kad tu, attiecībā pret saviem bērniem rīkojies tā vai savādāk.
Galvenās dzīves gudrības nu jau ir apgūtas, tālāk tās jāpielieto dzīvē.