kuram gan nesakuž ;)
Man skauž citu ceļojumi, citu labi gulētās naktis, šmaugie vidukļi (kāds man arī ir manās domās, tik pazūd, kad es cenšos iestopsēties pirmsgrūtniecības drēbēs), citu sestdienu rīti, kad var noballēties piektdienā, sestdien nopampt līdz pusvieniem, izstaipīties, uzdzert ūdeni un konstatēt - tā, puse dienas pagājusi :)
Bet zini šai reizē (ar Robi) kautkā mazāk. Ar Krišu man vairāk skauda, jo tas bijušais, skaistais bija atņemts skaudrāk.
Mammas nebūšana jau tomēr kādu laiku tev, zini ne tev vienai grūti (arī māsai tavai). Un gan jau, ka viņai ar savi tarakāni jāapslaktē). Absolūtais piepildījums ir vai nu ilūzija vai 10 sekunžu mirkļa laimība, pēc kuras, ja tā pagājusi, neatgriezeniski ilgoties.
Lai cik šausmīgi tas neizklausītos S un bērni ir ļoti, ļoti, ļoti un vēlreiz ļoti daudz. Tev (un man) mūžam nesaprast, kā skauž tai, kura pie bērniem netiek. Un viņa mainītos, nudien mainītos. Tak tu pati mainītos, ja kādu rītu pamostos, atklātu, ka tev ir krutākais darbs ar pārlidojumiem, bet nav ne S, ne bērnu.