Ilse Kahrklis ([info]ld) rakstīja,
@ 2014-03-26 10:09:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
nesen uz vienu manu bērnu pukstu vairāki ieteica uztvert lietas ar humoru. es it kā nesūdzos par humora trūkumu, bet reizēm man liekas, ka jābūt stingrajai mammai un kaut kā jāreaģē. gala beigās es vienmēr atgriežos pie secinājuma, ka mēs (es) jorpojām esam smilšukastes līmenī. kā toreiz spēlējām ģimenes un vecākus, tā arī tagad - atrodot role model, noskatoties viņa izdarības un ar pārliecību prezentējot tālāk kā savu.

ļoti iespējams es neesmu laba mamma, bet maniem bērniem jāizaug ar tādu kāda viņiem ir.

visiem ir kaut kādi skeleti skapī un āža kājas, kuras cenšas nomaskēt un noslēpt. saprotot, ka neviens nav ideāls, dzīvot kļūst neticami viegli. vairs nav jālamā valdība vai kretīns, kurš noparkojas divās stāvvietās uzreiz.

sen sen sen mana mamma man iemācīja spēlēt kājas ģitāru. es savējiem parādīju. viņi vēl b/d gāja. kopš tā laika tā ir neatņemama mūsu joku sastāvdaļa. sevišķi Maksim. šodien mēs mācījām Annai kratīt matus/galvu ritmā. mazā nesaprata, tad mēs vnk rokas gaisā cēlām un melodijai līdzi līgojām.

tagad, kad mammas nav, un Maksis kājģitāru spēlē, man liekas, ka mamma sēž uz mākoņa un smejas. protams, sākumā viņa dusmojās, ka no visa mācītā, rādītā un stāstītā, uz nākošo paaudzi nododas kājģitāra, bet tagad viņa pilnīgi noteikti smejas. redzēs, ko mani mazbērni reiz pārņems. jau tagad mēģinu sevi noskaņot, ka tas nebūs tas, ko man būtu gribējies. iespējams mani mazbērni pat nerunās latviski..


(Lasīt komentārus)

Nopūsties:

No:
Lietotājvārds:
Parole:
Ievadi te 'qws' (liidzeklis pret spambotiem):
Temats:
Tematā HTML ir aizliegts
  
Ziņa:

Gandrīz jau aizmirsu pateikt – šis lietotājs ir ieslēdzis IP adrešu noglabāšanu. Operatore Nr. 65.
Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?