izliku vakar sevi uz paneļa un nu tik spēju kā atbildēt uz visādiem piedāvājumiem.
par spīti Stefana izteiciem, ka viss ir iespējams ar Berlīne un Hamburga, visiem galvu meklētājiem atbildu, ka esmu ļoti ieinteresēta viņu piedāvājumos, bet tikai šijā un tajā pilsētā. pēc tam vai nu mēs pieklājīgi atvadamies vai arī turpinam sarunu.

paralēli tam menedžēju kā aiziešanu noformulēt. būtībā piedāvātais variants man ir ļoti neizdevīgs. izdevīgs tikai tad, ja es atrodu kko vietā. ja neatrodu, tad man jāliek sevi atlaist un to viņi nevar darīt vēl 3 mēnešus pēc tam, kad es atsāku strādāt. bet nu gan jau es kaut ko izdomāšu. man jau liekas, ka es jau esmu izdomājusi... vajag tik saņemt dūšu to arī izvērst.

nepatīk stāvēt uz paneļa un nepatīk būt materiālai kucei, bet savas intereses tomēr jāaizstāv. Lielu mantojumu saņemt man nespīd, labi ja parādus mantojumā nesaņemšu. tā kā jākustina galva, lai ģimenei akmeņi nav jāgrauž. nu labi ģimenei akmeņi nebūs jāgrauž šā vai tā, par to parupēsies Stefans. bet es gribu šūpuļzirdziņu Annai nopirkt, bet nevaru, jo nav kur to likt. tiešām būs jāiekārto mazajam istaba uz balkona...