es to varu atļauties
mana pēdējā gada mantra. kas nomierina, lai cik absurdi arī nebūtu.
pirms dažām dienām man pa telefonu uzmācās viena tanta ar "kolosālu" piedāvājumu. man un manam vīram tikai pusstundu esot ar viņu jāpatelefonē un viņa mums izstāstīs soli pa soli kā mēs varam atgūt katru mēnesi no samaksātajiem nodokļiem 100 un vairāk eiro atpakaļ.
es mēģināju pieklājīgi no viņas atkratīties. ka mēs neapspriežam mūsu nodokļu deklarācijas ar nepazīstamiem telefonzvanītājiem, kuri slēpj savu telefona numuru. ka lietojam programmatūru utt. nekas viņu neapstādināja. viņa mani mēģināja iežēlināt ar bērnu kurpīšu cenām, jo sadzirdēja Annu fonā.
beigu beigās es viņai teicu "es varu to atļauties". tantes balss tuvojās kulminācijai "ak tad Jums nevajag naudu?! jūs varat to vienkārši zemē nosviest?" bet es lēnā un nosvērtā balsī atbildēju, ka es varu atļauties saudzēt savus nervus un nemitīgi neizdomāt jaunus veidus kā izvairīties no nodokļu maksāšanas vai naudas atgūšanas un to pusstundu laika kopā ar vīru gan jau pavadīsim kaut kā patīkamāk. tanta beidzot atšuvās.

es varu atļauties izvēlēties.
un būtībā tas nav atkarīgs no naudas daudzuma makā. ja mani patiešām atlaidīs un es nedabūšu ekvivalenti labi apmaksātu darbu, es turpināšu atļauties izvēlēties nervus un citus resursus saudzējošākus variantus.

es biju jau izvēlējusies, bet atkal pārdomāju. es nevēlos kompromisus, jo es nespēšu ar to ilgtermiņā dzīvot. man vajag lai ir labi ilgu laiku nevis uz mazu mirklīti.