sekoju kihelkonnas piemēram un pieglabāju martcore tekstu:

"man, protams, reizēm ir bail no cilvēkiem ar hands-free telefoniem
labi, es vēl saprotu visādus biznesa hujiznesa klerkus, kas ir izskrējuši pusdienlaikā līdz kioskam, lai ielietu sevī nedaudz brūnas žļurgas
bet satikt vēlā vakarā tumšā un vientuļā parkā sievieti ar izpūtušiem matiem, kas kliedz tukšumā "VIŅAI VAJAG NOGRIEZT KĀJAS! NOGRIEZ VIŅAI KĀJAS! UN IELIEC BEIDZOT TO VISTU KRĀSNĪ!"
pēc tam gribas nedaudz iedzert, ziniet"

tik dramatiskas situācijas man nav gadījušās, bet būtībā piekrītu Mārtiņam, tie cilvēki ir dīvaini.