ahh, gāja mums ļoti jautri.
abiem sīkiem nācās izraut zobus, lielos.
Līnai rāvām Liepājā. vispirms bija jautrības ar zobārsta atrašanu. pirmā mūs masūtīja, otrajam durvis ciet bez paskaidrojumiem, beigās devāmies uz stomatoloģisko poliklīniku. reģistratūrā sēdēja mis birokrātija. kad pateicu, ka Līnai nav personas koda, tad vispirms mis birokrātija paziņoja, ka tad zobārsta apmeklējums ir par maksu un ieturēja lielu pauzi. vai viņa tiešām domāja, ka es došos prom ar bērnu, kuram sāp zobs, tikai tāpēc, ka man par ārsta apmeklējumu būs jāmaksā?! bet lielākā jautrība sākās, kad es saucu Līnas vārdu, uzvārdu. viņa nespēja to saprast un atteicās bērnu reģistrēt (nevar jau tāpat pie ārsta aiziet, vajag reģistrēties, izveidot pacienta kartīti utt) bez bērna dzimšanas apliecības. mani lūgumi un paskaidrojumi, ka bērnam tāds pats uzvārds kā man autovadītāja apliecībā, neko nelīdzēja (man liekas, ka viņa patiešām ļoti gribēja, lai es eju prom). es gan netaisījos prom iet visādu smieklīgu iemeslu dēļ un ieskatoties vēlreiz savā pārbāztajā makā, es atradu Līnas vācu apdrošinātāju kartīti! mis birokrātijai mazais plastmasa gabaliņš bija pietiekošs bērna identitātes apliecinājums. viņa gan ignorēja EVAK informāciju un beigās čeku izrakstīja bez tā, jo neesot vietas, kur to varētu uzdrukāt.

pati zobārste bija riktīgs saldumiņš. zoburaušana protams nepatīkama, bet nekādas paliekošas traumas meitai neradās. es gan pēc tā visa biju kā ērkšķoga, kurai pārbraucis gaziks. pāris dienas vēlāk jautrības ar zobu raušanu bija Maksim, bet tas vairs nebija tik ekskluzīvs pasākums - easy peasy.