Par sacensību nav runa. Ne jau obligāti diviem cilvēkiem ir jāizkaujas vai jāskrienas, lai būtu skaidrs, kurš no viņiem ir stiprāks/veiklāks, līdzīgi arī ar gudrību - tā izpaužas visparastākajā ikdienā, attiecībās ar pilnīgi visiem, un ir novērojama, ne tikai un vienīgi eksaminējama/pārbaudāma.

"Vajadzība būt par kādu noteikti dumjākam" man asociējas ar situāciju "rekur Jānis, es gribu būt par viņu stulbāka". Vajadzība, lai vīrietis ir gudrāks, - "es pameklēšu tādu vīrieti, uz kura viedumu varu paļauties, no kura man ir ko mācīties, un pats galvenais - ar kuru man nepaliek garlaicīgi".
Jā, un man liekas, ka ir normāli, ka vīrietim ir zināšanas, ko sniegt sievietei un ar kurām sievieti atbalstīt jomās, kurās viņai zināšanu/iemaņu trūkst. Savukārt nepieciešamība sievietei mācīt vīrieti, lai paceltu viņu līdz savam līmenim, asociējas ar "mamma pamācīs dēliņu". Ar mammām neguļ. Vajadzība mācīt vīrieti mani vienkārši besī.
Tas, protams, absolūti neizslēdz, ka es zinu vairāk svešvārdu, protu labāk salikt komatus un esmu plašāk informēta par dažādām daudzpusīgām tēmām nekā konkrētais vīrietis, kuru es uzskatu par gudrāku, pie kura konsultējos man svešākās jomās un kas ir lielāks eksperts tieši savā konkrētajā nozarē.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ar mammām neguļ, bet ar tētiem guļ?
Kāpēc tu spēj sieviešu-vīriešu attiecības skatīt tikai šajā incestuālajā plāksnē?

Tavs piemērs, ka cilvēki ir eksperti katrs savā nozarē tieši attiecas uz līdzvērtīgām attiecībām, nevis "vīrietis gudrāks" - vēl turklāt ar dīvaino implikāciju, ka vienīgā alternatīva ir "sieviete gudrāka, un vispār dominējoša un mamma".

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Iespējams, tādēļ, ka vīrišķajiem indivīdiem dabā ir izteiktāks konkurences instinkts, kamēr sievišķajiem nav jāpierāda, ka viņas ir pārākas par citām mātītēm (un arī tēviņiem), bet visai bieži jānoliek pie vietas mazuļi.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nez, nez, es te visu laiku vēroju citas sugas mātītes, kuras tā vien cenšas sadot viena otrai pa purnu un izveicīgi nocelt labāko gaļas gabaliņu. Konkurence nemitīga, citādi zem saules ilgi neizvilksi.:)

Nē, nu, ja kāda ideāls ir pārnadžu bara organizācija, kur tēviņi savā starpā izkaujas un tad nolasa sev harēmu no padevīgi sekojošām mātītēm - arī variants.
Mēs zinām, ka kāda dāmīte sevi pataisījusi par sievieti-kaķi, vai par sievieti-lauvu. Būt sievietei-govij ir tikpat cienījams variants.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Nu, šis tev bija mats matā Veinbergas stiliņš. "Diskusija ar Veinbergu" man nudien nešķiet interesanta.

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Grūti ko piebilst, jo es, redz, nelasu Veinbergu.:)

Bet, jā, zooloģiskie argumenti šādās diskusijās nekad neved pie laba. Mēs tomēr esam Ļoti Specifiska suga. Pat salīdzinot ar jūraszirdziņiem.:)

(Reply to this) (Parent) (Thread)

Ja atmiņa mani neviļ, tu pati pirms pāris gadiem attiecību iztirzāšanā argumentam piesauci līdzības no primātu dzīves.
Neredzu vajadzību turpināt diskusiju. Cienu un izprotu tavu viedokli, bet pati diskusija man atgādina to slaveno attēlu, kur vienu sienu redzošais apgalvo, ka runa ir par apli; otru - ka tuna ir par taisnstūri, bet īstenībā tās ir tikai cilindra projekcijas.

(Reply to this) (Parent)

Ā, un vēl - konstantu vēlmi pēc gudrāka un dominējoša partnera vismaz teorētiski varu saprast kā mūžīgās bērnības vilinājumu, citiem vārdiem sakot, infantilismu - aktuālu gan daļai vīriešu, gan daļai sieviešu, sievietēm turklāt vēsturisko tradīciju determinētu, tāpēc šķietami mazāk pazemojošu utt.
Neskaidrais tajā visā man ir nerēķināšanās ar otru partneri. Lūk, es negribu justies kā mamma, kā mūžīga skolotāja, audzināt, mēģināt pievilkt līdz savam līmenim. Negribu vispirms ar entuziasmu, pēc tam ar iecietību, vēlāk jau ar pagurumu un samierināšanos skatīties tajās apbrīnojošās pamuļķa ačtelēs, saprotot, ka nekad nerunāsim kā līdzīgs ar līdzīgu.
Kāda iksa pēc lai es pieņemtu, ka to grib vīrietis? Ka viņam gan mūžīgi patiks būt tēvam ne tikai bērniem, bet arī sievišķim, kurš turklāt jau sen vairs nav arī smuks? Ja pamācīt un padominēt astoņpadsmitgandieci ar gludu ādu un tvirtu pēcpusi kādu laiku ir forši, tad kāds foršums no tā, ka četrdesmitgadīgs babulis arvien ir "mazā jaukā muļķīte", tikai vairs ne maza, ne jauka? Cik ilgi var kaifot par to, ka "esmu gudrāks, viņa uz mani paļaujas, viņa pati netiek ne ar ko galā? Pusgadu - jā. Gadu - varbūt. Daudzus gadus - diez vai.
pat tvirtās, gludās astoņpadsmitgadnieces ir foršas nevis tāpēc, ka infantilas, bet par spīti tam un pateicoties citiem saviem foršumiem, kuri diemžēl nav un nevar būt ilgstoši.

(Reply to this) (Parent)