Ā, un vēl - konstantu vēlmi pēc gudrāka un dominējoša partnera vismaz teorētiski varu saprast kā mūžīgās bērnības vilinājumu, citiem vārdiem sakot, infantilismu - aktuālu gan daļai vīriešu, gan daļai sieviešu, sievietēm turklāt vēsturisko tradīciju determinētu, tāpēc šķietami mazāk pazemojošu utt.
Neskaidrais tajā visā man ir nerēķināšanās ar otru partneri. Lūk, es negribu justies kā mamma, kā mūžīga skolotāja, audzināt, mēģināt pievilkt līdz savam līmenim. Negribu vispirms ar entuziasmu, pēc tam ar iecietību, vēlāk jau ar pagurumu un samierināšanos skatīties tajās apbrīnojošās pamuļķa ačtelēs, saprotot, ka nekad nerunāsim kā līdzīgs ar līdzīgu.
Kāda iksa pēc lai es pieņemtu, ka to grib vīrietis? Ka viņam gan mūžīgi patiks būt tēvam ne tikai bērniem, bet arī sievišķim, kurš turklāt jau sen vairs nav arī smuks? Ja pamācīt un padominēt astoņpadsmitgandieci ar gludu ādu un tvirtu pēcpusi kādu laiku ir forši, tad kāds foršums no tā, ka četrdesmitgadīgs babulis arvien ir "mazā jaukā muļķīte", tikai vairs ne maza, ne jauka? Cik ilgi var kaifot par to, ka "esmu gudrāks, viņa uz mani paļaujas, viņa pati netiek ne ar ko galā? Pusgadu - jā. Gadu - varbūt. Daudzus gadus - diez vai.
pat tvirtās, gludās astoņpadsmitgadnieces ir foršas nevis tāpēc, ka infantilas, bet par spīti tam un pateicoties citiem saviem foršumiem, kuri diemžēl nav un nevar būt ilgstoši.

(Reply to this) (Parent)