Kā var vienas un tās pašas šortas krist nost, spēlējot futbolu, un griezties vēderā, sēžot dīvānā?

Pamazām tuvojos finālam. Palikuši daži privāti ieraksti, kurus pagaidām nezinu, kur nolikt, izmest negribētos. Pārējais noarhivēts un izdzēsts. Viens interesants laika posms ir aizgājis. Tas, ka biju daļa no Cibas, ir fantastiski. Paldies visiem, kuru draugu listēs es esmu vai biju. Īpašs paldies Gorgonai, pateicoties viņas ielūgumam es te iekļuvu (jā, tas bija tajos senajos laikos, kad citādi nevarēja). Konts vēl būs, bet ierakstu gan vairs nē.

vakar uz Plakanciems-Iecava ceļa vispirms neatradu pareizo ceļu, iebraucu Jaunolainē, tad kkādā miestiņā pamanīju Pelmeņu un Saldējuma busiņu (būtu labāk piestājusi!), tad stāvēju kamēr no grāvja evakuators izvilka mašīnu un poliči palaida braukt, tad sākās gāziens (no Rīgas izbraucu vēlu, jo no rīta lija, aizgāju pagulēt, tad nāca migrēna un vajadzēja pamenedžēt, asfalta beigās sākās Gāziens, grantene bija baisi bedraina un kādas 6 reizes Wazē kāds bija ielicis 'uzmanību, priekšā iespējams kaut kas bīstams', ko parasti liek pie bedrēm. a tur ceļš ir tikai bedres :D braucu ļoti lēnu, jo gāza ka balts, ceļu (mazāk bedres) knapi varēja redzēt, pa pašu malu baidījos braukt, jo ceļš palika tāds staipīgs un slidens un kad beidzot beidzās lietus un līkumi, apstājos pačurāt un atelsties


šodien bijām peldēt ļoti ilgi, vīrs ar nr.2 aizbrauca mājās drusku pēc franču radiem un es ar pārējiem vēl stundu tusēju. atnāca paciemoties upmalas kaķītis - tur ir melns brīniškīgs maigs un saviesīgs kaķītis, kas nāk uz pludmali pie cilvēkiem un uz sauļošanās krēsliem un izcepu kabaci olā un miltos un to želeju no jāņogām gan pabeigšu rīt

divi pieauguši melni kaķīši meklē mājas. ap piecus gadus veci, dzīvojuši ar bērniem, viens bailīgs otrs - piesardzīgi draudzīgs. gulēs blakus gultā, uzraudzīs norises mājā, ar ģimeni ļoti mīlīgi, iekšas kaķīši, viens pie lieliem stresiem šad tad ir čurājis gultā. ģimenē smags alerģijas saasinājums, tāpēc meklē citas mājas. Rīga, bet moš kko var izdomāt

Kā pateikt, ka esi ļoti, ļoti noguris?
Tu piezvani pārtikas piegādei, lai pasūdzētos, ka tev nav piegādāta maize un kaķu konservi, pēc viņu ieteikuma aizsūti viņiem e-pastu ar saviem bankas datiem naudas atgriešanai, aizej uz veikalu, nopērc jaunu, nesamērīgi dārgu kaķbarību un, protams, klaipu maizes, atnāc mājās, ieej virtuvē un ieraugi pārtikas piegādes maisu. Uz grīdas.
Tu esi aizmirsis to izkrāmēt.
Jā, jā, tu uzreiz zini, kas tur ir iekšā.
Tomēr drošības pēc pārbaudi.
Whiskas un Borodinas maize. Protams.
Un tikko dzīvs tu celies kājās un velcies pie datora, lai rakstītu atvainošanās vēstuli, ka noticis pārpratums, produkti ir atvesti, paldies, lūdzu, lūdzu, paldies, atmaksu nevajag.
Izdzeršu glāzi piena un iešu gulēt.
Rīt beidzamā darbadiena pirms 3 nedēļu atvaļinājuma.

šonedēļ jau trīs reizes peldēt esmu bijusi divreiz. un nedēļa vēl nemaz nav galā!

šodien jau ap astoņiem (bez kafijas, knapi pamodusies) vedu māti uz pilsētu pēc stiprajām pretsāpju zālēm, jo izrādījās 'a man šitas jau mājās ir' ir ar 2018.gada termiņu. aizvedu sīkus peldēt, papeldēju pati, valarā izcepām cepumus (biezpiena kabatiņas), iedevu sunim gabapentīnu un kaķim arī un vēl meloksokamu, jo kaut kur saspiedis pakaļkāju, izmazgāju tēva gultasveļu, izkāru, bet tā kā bija arī diendusiņa, vienalga ir sajūta ka neko neesmu izdarījusi

rīt arī draud peldēšana un cepumiņi. gribu uztaisīt jasmīnu ziedus sālī un cukurā kamēr vēl ir, ja nu ir labi pirtij

Kad esmu pieaugusi, beidzot saprotu teicienu par vienām durvīm, kas atveras, kad otras aizveras. Tās vienas durvis pieder trauku mašīnai un otras - veļas mazgājamai mašīnai, un es tās virinu uz riņķi vien, uz riņķi vien...