rūsganais sprakšķis

viņiem te pīpē uz katra stūra, vilcienu pieturās, uz ielas, kafejnīcās

jau aizmirsies, kā tas ir un deguns palicis tik jūtīgs, ka vakarā besī, kā smird pašas mati no tā vien, ka kaut kur pa gabalu esmu gājusi garām

nespēju iedomāties tagad, kā viss smirdēja tad, kad strādāju Pulkvedī un pīpēt varēja vēl iekšā