Riskējot izklausīties pēc ūdeņraža pārskābes un sievietes krustojuma, atļaušos klasificēt sievietes četros tipos: Kerijās, Samantās, Šarlotēs un Mirandās.
Taisnību sakot, es izteiktos precīzāk, ja izmantotu četru, sev pazīstamu cilvēku vārdus, bet, tā kā šie vārdi, pārējiem neko neizteiktu, tad man jāizvēlas četri neautentiski tipāži, kuri šoreiz zagti no seksa un lielpilsētas. tātad:

Kerija ir tā foršā, kas visiem patīk. Tā, kurai allažiņ ar vīriešiem ir labāks kontakts nekā pārējām. Tā smukā, tā daudzpusīgā. Tā, kurai visi burtiski līp klāt. Dabiska, neuzspēlēta, it kā visai vienkārša, taču apveltīta ar tādu harismu, ka pat nospeķotā rīta kleitā liekas apburošākā sieviete pasaulē.
Protams - es necenšos iegalvot, ka tādu sieviešu ikdiena ir viens vienīgs rožu dārzs, arī viņām gadās pa ķibelei visās iespējamajās frontēs, taču , runājot lielos vilcienos, viņām veicas.

Samanta ir tā kuce. Tā šerpā pavedinātāja, kas ikkatrā situācijā cenšas un arī prot gūt maksimālu labumu. Un ir vienalga vai tā ir nauda, vai tas ir sekss. Svarīgākais - gūt maksimālu labumu. Viņa prot tikt cauri gan šā, gan tā. Tādas dzīvē nepazudīs, tādas cīnīsies līdz galam. Viņas veiksme nelīdzinās Kerijas veiksmei. Viņai veiksmes labvēlību nākas izkarot pašai. Un, zini, Samantas tipa sievietei tas sanāk. Nojaušu, ka tāda tipa sieviete uzskata - karā visi līdzekļi ir gana labi.
Tomēr viņa baidās zaudējuma, baidās tā, ka kāds vai kaut kas būs spēcīgāks par viņu. Viņai bail tikt pakļautai. Bailes, ja tā šo diskomforta sajūtu drīkstu dēvēt, ir viņas dzinulis. Spēks, kas liek pierādīt sevi atkal un atkal.
Viņa ir izaicinoša, viņa ir skaļa, viņa ir kolorīta.
Pieņemu - viņa ilgojas pēc maiguma, pēc mīlestības, pēc miera. Arī viņa ir tikai sieviete. Jāsaka gan, ka šo savu personības šķautni viņa nerāda tiem, kas ir pietiekami spēcīgi, lai ievainotu tādu sievieti kā viņa.

Šarlotei patīk idealizēt. Aplūkot pasauli rozā krāsas acenēs. Visbiežāk viņa ir sajūsmā par sevi, tāpēc nav jēgas šķiest laiku kritikai. Ir bezjēdzīgi viņai mēģināt uzspiest uzskatus, kas atšķiras no tiem, kas valda uz viņas idealizētās, subjektīvās planētas.
Viņa uzskata, ka princese ir pelnījusi princi, tāpēc izbrāķē gandrīz visus vīriešus, kas viņai tuvojas desmit metru rādiusā. Iemesli ir visdažādākie - pārāk garš deguns, pārlieku atļukušas ausis, nepareizs ģērbšanās stils, nepatīkami smiekli.
Viņa ir izvēlīga un man jāatzīst, ka līdz zināmai robežai tas nebūt nav slikti, taču viņa neraugās uz lietām reāli, viņa neapjēdz, ka ikvienam no mums, arī sievietēm, ir savi trūkumi, ka izsapņoti ideāli nepastāv.
Kā jau teicu - nav jēgas šķiest laiku kritikai - viņa tā pa īstam pat neapjēdz, ka pati nav nekāda medusmaize un ka viņas mūžīgais perfekcionisms un ilūzijas dažkārt kaitina apkārtējos. Viņai ir sava pasaule, kurai, var teikt, nav nekāda sakara ar apkārtējo pasauli.


Mirandai trūkst sievišķības. Viņa nemāk ķiķināt un koķetēt. Viņa ir tieša, pat skarba. Vīrieši no viņas baidās, jo ārēji viņa izskatās neaizskarama. Viņa neizskatās pēc tādas, kurai nepieciešams vīrietis, kas par viņu rūpējas. No malas liekas, ka viņa gan mēteli var uzkarināt pati, gan piķi sapelnīt pati. Viņa vienkārši neprot izskatīties bezpalīdzīga.
Viņai nav pat ārēji jālīdzinās vīrietim, lai visa suga jau no viņas baidītos. Stiprais dzimums viņu respektē un vairās ielaisties tuvākos sakaros. Viņa izskatās pārlieku neaizskarama, pārlieku aukstasinīga, pārlieku sarežģīta.
Mirandas tipa sievietes speciāli necenšas būt tādas. Viņām tas sanāk dabiski, viņām tas liekas pašsaprotami. Parasti, meklējot vainu sevī, viņas pat neaizdomājas, ka varbūt vīriešiem no viņām bail.
Toties, ja tādai sievietei nākas smagi vilties, tad gan viņa ir pirmā, kas apzināti sāk domāt par emancipāciju. Tāpēc, ka Miranda baidās mēģināt vēlreiz.
Baidās mēģināt, jo, patiesībā, ir nepārliecināta par sevi, kaut gan ārēji rada citu iespaidu. Tas neizbrīna, jo uzvara ir tā, kas baro mūsu pašapziņu.
Un Miranda neuzvar, jo vīrieši, nobijušies kā bērni, metas prom, viņu ieraugot.
varbūt man nav taisnība un varbūt mūsu klimatiskajos apstākļos sievietes jāklasificē pavisam citādi, taču jāsaka, ka vismaz es šajos četros tipos varu iedalīt visas sievietes, ar kurām jebkad esmu kontaktējusies. Vismaz savā gadījumā šo formulu atļaušos saukt par universālu. Paskatoties tikai uz tuvākajām - uz Santu, Anitu, Alisi, Daci, Linu, Aneti .. uz sevi pašu, uz savu māti . Un, ziniet, atbilst. Lai gan no otras puses sievietes klasificēt nedrīkst. Sievietes nav augi un sievietes nav putnu sugas. Ne tikai nedrīkst, arī pavisam fiziski to nevar izdarīt. Jo cik sieviešu uz pasaules, tik viedokļu, personību un tipu.