Esmu tāda dura, nekad nestrebju karstu tas saucas, bet vajadzētu, vajadzētu aizbraukt, pateikt visu, ko domāju, un aizbraukt uz neatgriešanos, bet, ko es, es visu dienu ņemos ar tām nolādētajām upenēm, prātoju, ka nekad mūžā negribētu būt mājsaimniece un ka man nav spēka un laika vilkties uz garāžu pakaļ mašīnai, iebraukšu pie viņa rīt no rīta, bet tad vairs nebūs tas, es vairs nebūšu dusmīga, tikai apvainojusies, nomurmināšu klusu labrītu, pēc tam būs episks sekss, es aizmirsīšu, kāpēc vispār atbraucu, un tā tas notiek vienmēr, un tas ir neverending story, es saku - apburts aplis.