Rīga. Skaists laiks. Saulīte. Oktobris. +9 °C. Dienas ilgums: 11h 24min.

Es ar tām braukšanām drīz prātā sajukšu. Nu, kā, sakiet, KĀ, regulāri braucot divus mēnešus, es jau kuro reizi dabūju 34 punktus mēģinājumā braukt pēc protokola? Vienkārši pizģec. Es esmu tik neuzmanīga, pieļauju tik muļķīgas kļūdas, ka es varētu iet tagad un nošauties. Es taču lieliski zinu, ka, piem, zīme, kas norāda atļauto braukšanas ātrumu, darbojas līdz pirmajam krustojumam un ka, ja tā nav uzstādīta atkārtoti, tad ātrums, atkarībā no atrašanās vietas, vai nu jāsamazina līdz 50, vai nu jāpalielina līdz 90, bet, kā jūs domājat, nu, protams, ka es nemaz nepamanu, ka tikko izbraucu cauri krustojumam! Vienkārši bļeģ. Es zinu visas tās lietas, es, neraksturīgi savam topogrāfiskajam idiotismam, pat nedaudz pārzinu vietas, bet savas neuzmanības dēļ man jāņem ragutiņas un jābrauc uz mežu, jo man vairs nav naudas, lai maksātu vēl, vēl, vēl. Ne sūda nekādas zeķbikses es nepirkšu un ne sūda nekādas zāles es nevaru atļauties nopirkt, man vēl par teoriju pēdējā iemaksa jāiemaksā un tad braukšana, braukšana, braukšana. Man patiešām dažreiz liekas, ka jāmet plinte krūmos, jāpiesakās kādam brīvprātīgajam darbam un jābrauc kaut kur nahuj prom - varbūt es vienkārši neesmu piemērota šai dzīvei, šai valstij, šai ģimenei un šiem vispārpieņemtajiem laimīgās dzīves standartiem.