Kontaktējoties ar cilvēkiem, esmu miljoniem reižu pie sevis atkārtojusi vārdus "klusē" un "neuzticies", taču tas nekad nav devis rezultātu. Esmu vaļsirdīga un nav nekā tāda, ko es nebūtu uzticējusi cilvēkiem, kurus dažādos dzīves posmos esmu uzskatījusi par draugiem un sabiedrotajiem, tāpēc par cilvēkiem spriežu pēc sevis - arī no viņiem sagaidu absolūtu uzticēšanos, ko uzskatu par vienu no draudzības priekšnoteikumiem. Bet, ak vai, kāda gan muļķe es esmu!
Reizumis es ironizēju, dzirdot, kā afleta mēģina pievērst cilvēkus cilvēcībai, bet ar mani taču ir vēl trakāk! Es uzticos visiem lišķiem un intrigu vērpējiem pēc kārtas, pat neiedomādamās, ka kaut kas no manis teiktā varētu tikt izmantots pret mani. Un pat ja tas ir taisnīguma vārdā, kāpēc nevienam nekad nav ienācis prātā, vai tas ir taisnīgi pret mani?
Atkal un atkal es apdedzinos, o, nē, es jau esmu pārvērtusies pelnos, taču nekādi nespēju cilvēciskā būtnē saskatīt potenciālu nodevēju. Un ir tik sāpīgi apzināties, ka vislabāko nodomu vadīts esi kādam atklājies par visiem tūkstots un otrs tev nekad neatbildēs ar to pašu, ka vienmēr būs žogs, tik bezgalīgs kā visums, starp viņa dvēseli un tavējo.
Kā es jūs ienīstu, jūs, aizdomu pilnie suņi, par jūsu gļēvulību, par jūsu bailēm, ka kāds jūs iepazīs līdz kaulam un .. vilsies.