Labdien, es esmu sieviete.
Lūk, mīļie vīrieši, šodien jums ir unikālā iespēja atcerēties, ka esmu tā būtne, kura strādā pilnu darbadienu pie metālapstrādes iekārtas, pēc tam iet uz veikalu, lai nopirktu cīsiņus ar atlaidi vīram un bērniem, pēc tam mazgā jums zeķes un kreklus ar svešās lūpu krāsas nospiedumiem, vakarā stiepj kartupeļu maisus no pagraba uz 12 stāvu, jo lifts, diemžēl, nestrādā; un, beidzot, pirms miega skaita naudu jaunajai skropstu tušai, kura „Drogās” tagad ir dabūjama par puscenu, bet, diemžēl, naudas nepietiks, jo rīt ir piektdiena un pie vīra nāk draugi ciemoties, tāpēc jānopērk vairākas divlitrīgās alus pudeles. Un vēl rīt mēs kopā ar vīru ejam balsot par partiju, es, protams, nezinu, kādas partijas tur ir, kur viņas atrodas un ko dara, jo šodien, kad LNT par to stāstīja, es biju pārāk aizņemta ar kartupeļu vārīšanu. Bet es noteikti balsošu par zaļajiem un zemniekiem, jo vīrs teica, ka jāatbalsta lauksaimniecība valstī.

Re, cik man daudz tiesību, es jūtos tik forša un pilntiesīga! Bet agrāk, es, sieviete, biju ļoti diskriminēta. Tajos tumšajos viduslaikos mani vispār neuzskatīja par cilvēku. Iedomājaties, labie ļaudis, sievietēm vajadzēja valkāt tās šausmīgas korsetes un kuplas kleitas, jājā, tieši tā es redzēju filmās. Paldies dievam, tagad man ir džinsas un ērts vilnas džemperis, ar kuru gan uz darbu, gan ciemos var aiziet, cik ērti, cik mūsdienīgi! Lūk, tajos laikos mums, sievietēm, lika nodarboties ar rokdarbiem. Rišeljē, broderī, caurās vīles, divvirzienu izvilkumi un spēlēt klavieres. Nezinu, kas tie par mūzikas instrumentiem, bet klavieres kaut kad redzēju pie vecvecmāmiņas. Nabadzīte, viņai lika spēlēt klavieres jau no septiņu gadu vecuma. Ārprāts. Kad man bija septiņi, es jau zināju, kas ir prezervatīvs. Paldies dievam, ka nedzīvoju tik atpalikušajā pasaulē.

Kaut kāda tur valstī kaut kāda tur laikam 1920. gadā mēs, sievietes, ieguvām balsstiesībās. Šausmas, cik diskriminētās mēs bijām pirms tam. Tagad visas sievietes var droši balsot par partijām.

Un vēl sievietēm bija šausmīgi darba apstākļi, bet PSRS izglāba visu pasauli no ļaunajiem buržujiem un sieviešu darbs kļuva maigs un mīļš kā jaunā meitene pirmajā kāzu naktī.

Lūk, kāpēc vajag svinēt astoto martu. Šodien vīrs man uzdāvināja sarkanu tulpīti un es atdevos viņam turpat uz virtuves galda. Lūk, cik daudz uzmanības šajā dienā viņi, mūsu vīrieši, mums velta! Tāpēc, lai dzīvo astotais marts! Vīrieši, atceraties par to, ka jums apkārt ir sievietes un atgādiniet viņām par to! Un jūs, sievietes, turpiniet cīnīties par savu līdztiesību, lai jums ļautu advancēties un stiept kartupeļu maisus jau uz divdesmitceturto stāvu!

(Pārpublicēts no lietotājas walkire žurnāla)