Vakardien tā jokaini sametās, kad nedaudz iereibu, sēdēdama pie viena galda ar vīrieti, kurš reiz likās Lieliskais, neflirtējot, nekoķetējot un neprātojot, kā lai viņam iepatīkas vēl vairāk. Laikam tie tādi aizņemto meiteņu prieciņi, kurus tikpat labi varētu dēvēt arī par skumjiņām, jo dažkārt šķiet, ka attiecības laupa piederību dzimumam. Varbūt es vienīgā dīvainā, bet, sabiedrībā izejot, cilvēkus satiekot, ik mirkli bez Vīrieša esot, vairs tik ļoti kā agrāk neizjūtu savu sievišķību, necenšos piesaistīt sev kāda skatienu un interesi. Izstrādājies tāds kā iekšējs cenzs, kas liek kontrolēt situāciju, atcerēties, ka man ir brīnišķīgas attiecības, tādējādi liekot piemirst, ka joprojām esmu ne tikai cilvēks, bet arī sieviete ar savu sievietes seksualitāti.