Labvakar, virtuālā pasaule. Ar prieku varu paziņot, ka mans monitors pēc gandrīz mēnesi ilgas prombūtnes beidzot ir atpakaļ, turklāt darba kārtībā.
Dzīve joprojām rāda skarbu vaigu un joprojām mani vajā ķibeles. Joprojām es nezaudēju optimismu un turos pie modīgās pārliecības, ka viss, kas mani nenogalina, dara stiprāku, un tas tiešām līdz, kad asaras līst un dzīve šķiet bēdu ieleja, bet tie visi ir sīkumu sīkumi, ar kuriem tikšu galā, ja vien nedaudz veiksmes mani piemeklēs.
Uz doto brīdi sapņoju par darbu, kuru varētu apvienot ar skolu, kaut vai tas būtu apkopējas amats vai kas tamlīdzīgs, vēroju cilvēkus ap sevi un, jā, arī šausminos par viņiem, kā arī jūtos savādi pateicīga liktenim par tik rūpīgi izstrādāto programmu, kuras mērķis norūdīt un Zemes vējos apbružāt.
Esmu tapusi tāda kā vientuļāka, par pāris tuvcilvēkiem nabagāka, taču neiespringstu un dzīvoju ar pārliecību, ka viss rit savu gaitu un nav manos spēkos to mainīt.