21:39
Labvakar, virtuālā pasaule. Ar prieku varu
paziņot, ka mans monitors pēc gandrīz mēnesi ilgas prombūtnes beidzot ir
atpakaļ, turklāt darba kārtībā.
Dzīve joprojām rāda skarbu vaigu un joprojām mani vajā ķibeles. Joprojām es
nezaudēju optimismu un turos pie modīgās pārliecības, ka viss, kas mani
nenogalina, dara stiprāku, un tas tiešām līdz, kad asaras līst un dzīve šķiet
bēdu ieleja, bet tie visi ir sīkumu sīkumi, ar kuriem tikšu galā, ja vien
nedaudz veiksmes mani piemeklēs.
Uz doto brīdi sapņoju par darbu, kuru varētu apvienot ar skolu, kaut vai tas
būtu apkopējas amats vai kas tamlīdzīgs, vēroju cilvēkus ap sevi un, jā, arī
šausminos par viņiem, kā arī jūtos savādi pateicīga liktenim par tik rūpīgi
izstrādāto programmu, kuras mērķis norūdīt un Zemes vējos apbružāt.
Esmu tapusi tāda kā vientuļāka, par pāris tuvcilvēkiem nabagāka, taču
neiespringstu un dzīvoju ar pārliecību, ka viss rit savu gaitu un nav manos
spēkos to mainīt.