Kopīgu nākotnes plānu kalšanu vajadzētu izskaust kā sugu, neskatoties uz to, cik patīkami kopā spriedelēt, ko gatavosim vakariņās, kurā veikalā iepirksimies un cikos no rītiem celsimies. Kādudien tas liks justies vēl sliktāk, lai arī sliktāk būt vairs nevarēs. Ceru, ka drīz tas nebūs, ir taču tik ļoti labi, esmu taču sasodīti laimīga.
Lai arī sapņot nav slikti - liela daļa cilvēku daudzina, ka sapņot vajag, sapņot vajag skaļi un daudz, jo domas, kā sacīt jāsaka, mēdz materializēties.
90% manu smadzeņu aizņem sapņi, nespēju dzīvot pēc formulas "kas ne uz ko necer, tas nekad neviļas", gribu sapņot, cerēt, aplauzties, krist, celties un atkal ticēt pasakām. Tas bagātina iekšējo pasauli un skaistums, kā zināms, nāk no iekšām, mani dārgie kungi un daiļās dāmas. Ar utopisko frāzi par iekšām un skaistumu šo ziņojumu beigšu un vēlēšu - protams - sapņot.