Mājupceļā domāju par Austru Skujiņu un to, kas īsti ir pašnāvība - gļēvuma vai drosmes izpausme. Nespēju un negribu iedomāties, kas ir tas, kam jānotiek, lai cerība, ka reiz būs labāk, ticība, ka notiekošais ir labākais iespējamais, iznīktu pavisam.
Drūmās apceres pārtrauca Līvu laukums ar āra kafejnīcās sasēdušo tautu, kas neviļus atgādināja, cik labi ir dzert alu un smēķēt vārdu pēc vārda kopā ar Rozīti.
..Taisnību sakot, ir labi, jo beidzot, beidzot arī mani apņēmis tāds pagalam dīvains miers. Filozofiskā mierā lūkojos uz pasauli - esmu laimīgs cilvēks.
Rīt lasīšu "Jāzepu un viņa brāļus"; zinu, ka ar mani būs labi.