made from gold
Vakar vakarā ap plkst. 23:00 telefoniski man paziņoja par iegūto pirmās pakāpes diplomu latviešu literatūras zinātnes un vēstures sekcijā Latvijas 32. skolēnu zinātniskajā konferencē. Prieki lieli - man rezervēta budžeta vieta filoloģijas fakultātē, kuru visticamāk atstāšu tukšu. Bet prieki lieli! Zelts! Man ir zelts!
Pierādīju sev un pierādīju citiem, ka es varu, ja vien labi gribu. Atceros, kā kādā ballītē, kad biju sadzērusies un kladzināju apkārt to, ka iegūšu pirmās pakāpes diplomu valstī, mani centās pārliecināt, cik nereāli tas ir, un padarīja par muļķi. Nekā, mīļie! Viss ir iespējams un viss ir izdarāms, ja vien ir motivācija darboties. Cik labi, ka esmu spītīga, cik labi, ka man bija motivācija.
Zelts, protams, ir tā vērts, lai par to iedzertu, tāpēc nakts izvērtās par notikumu virpuli, kas neizprotamu iemeslu dēļ rada asociācijas ar filmu Across the universe. Man patika viss, sākot ar Rozītes laimīgo ģīmīti un beidzot ar to bērnišķīgo, neētisko veidu, kādā uz visiem laikiem atšuvu to pār mēru gādīgo vīrišķi,  no notikuma vietas gluži vienkārši aizskrienot ar Edgaru. Joprojām nesaprotu, kā ļāvos pierunāties uz tādu rīcību un zinu, ka fiziķu aprindās rītdien tapšu aprunāta un lamāta nejaukākajos vārdos, taču man vienalga. Es, galu galā, nevienam neko neesmu solījusi un nevienam neesmu parādā, un tas, ka es tiešām pretīgi izrīkojos ar vīrišķi, kurš tā vien grib mani ievilkt gultā un kurš atļaujas pilnīgā beztēmā uzkārties man virsū, kad ar draugiem dodos izklaidēties, lai gan skaidri un gaiši zina, ka šodien es viņu satikt negribu, nav nekas slikts. Nahuj man? Padauza es neesmu, arī žēlums un mana pār mēru izteiktā taisnīguma izjūta nav pietiekami spēcīgi argumenti, tā kā pareizi vien darīju. Jānospļaujas par svešinieku jūtām un jādomā par to, ko gribu es, un tie, kuri nav man sveši. Viņš ir beigts un pagalam. Viss.
Forša sajūta.