lauska ([info]lauska) rakstīja,
@ 2008-04-16 22:47:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Raudāju, lasot Blaumaņa "Indrānus", un pinkšķu, lasot Grīna "Dvēseļu puteni". Ir starp mums, latviešiem, talantīgi cilvēki, ja jau, pat pa diagonāli lasot, jāsāk uzvesties pārieku jūtelīgi. Gribot negribot jāpiekrīt Annijai, kura vēl, šķiet, vakar apgalvoja, ka "Dvēseļu putenis" ir visnepatīkamākā, visskumjākā un vislabākā grāmata, kas jebkad lasīta.

upd [23:16] Labi, tiekamies vēlāk, ķeros klāt otrajai daļai.


(Lasīt komentārus) - (Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]verners
2008-04-16 23:04 (saite)
Ja drīkst zināt, kurš fragments aizkustināja tik ļoti?

Atzīšu, ka arī man ir bijis kaklā sakāpis "kamols", ko grūti norīt, lasot to grāmatu. Tēva nāve, brāļa atriebība par mātes slepkavību...

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]lauska
2008-04-16 23:15 (saite)
Mirklis, kad tēvs ievainoto Artūru cenšas nogādāt drošībā, tēva vēstule un, protams, augstākais punkts - tēva nāve.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais) (Diskusija)


[info]verners
2008-04-16 23:35 (saite)
Ak, jā!
Tas mirklis, kad tēvs nes dēlu caur uguni un čukst vārdus, bija uz jūtām spēlējošs. Man uzreiz rodas asociācijas ar sevi, savu tēvu. Tik līdzīgas izjūtas un dzimtas vīriešu saites. Itkā netiek izrādītas un pat tiek slēptas, bet patiesas un izjustas.

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


(Lasīt komentārus) -

Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?