Saskaņā ar skaistām filmām, kuru cēlā morāle sludina, ka, nepalīdzot, nerūpējoties un neuzupurējoties citu labā, dzīve ir bezjēdzīga, manai dzīvei nav ne mazākās jēgas. Nav neviena, kuru mana eksistence pa īstam priecētu un kuram tā būtu noderīga. Esmu cilvēks, gribu justies vajadzīga, īpaša un neaizstājama. Labi, nav ko runāt, problēmas risinājums ir acīmredzams - jāiegādājas suns, jāpielabinās ar smalkiem suņu konserviem un jācer, ka šis luncinās asti ikreiz, kad ieraudzīs mani ar konserviem rokās.
Ja runājam nopietni, tad man pohuj, it kā esmu pašpietiekama un filmā nedzīvoju. Bet, ja pavisam nopietni, tad mani šī situācija vienmēr skumdinājusi, bet ko tur daudz runāt.