Ar līdzcilvēkiem esmu apmierināta līdz brīdim, kad mani aizvaino, neīstajā mirklī atļaujoties norādīt uz to, ka, viņuprāt, ar kaut ko esmu sliktāka par viņiem - tik ļoti gudrajiem, smalkajiem un smukajiem. Tas liek aizdomāties par motīviem, kas viņus vada, izvēloties būt man blakus.
Neko man nevajag no citiem, es pati tikšu galā. Viena lieta ir muļķei būt, cita - par tādu izlikties. Es varu, tātad man jādara, nevis laiski jāgozējas saulē, aizmirstot, ka, ilgstoši uzturoties tās staros, apdegumi ir neizbēgami. Neko man nevajag no citiem, es pati tikšu galā. Un, galu galā, vakardien es atzinu, ka Rainim, apgalvojot, ka "pastāvēs, kas pārvērtīsies", ir taisnība, un apsolīju mainīties. Tā jādara. Jāpaļaujas, jātic, jāuzticas tikai sev vienīgajai. Pārējie jātriec ratā.
Ir kāds padomiņš? Ieteikumiņš? Paldies, man nevajag.