Ar līdzcilvēkiem esmu apmierināta līdz brīdim, kad mani aizvaino,
neīstajā mirklī atļaujoties norādīt uz to, ka, viņuprāt, ar kaut ko
esmu sliktāka par viņiem - tik ļoti gudrajiem, smalkajiem un smukajiem.
Tas liek aizdomāties par motīviem, kas viņus vada, izvēloties būt man
blakus.
Neko man nevajag no citiem, es pati tikšu galā. Viena lieta ir muļķei
būt, cita - par tādu izlikties. Es varu, tātad man jādara, nevis laiski
jāgozējas saulē, aizmirstot, ka, ilgstoši uzturoties tās staros,
apdegumi ir neizbēgami. Neko man nevajag no citiem, es pati tikšu galā.
Un, galu galā, vakardien es atzinu, ka Rainim, apgalvojot, ka
"pastāvēs, kas pārvērtīsies", ir taisnība, un apsolīju mainīties. Tā
jādara. Jāpaļaujas, jātic, jāuzticas tikai sev vienīgajai. Pārējie
jātriec ratā.
Ir kāds padomiņš? Ieteikumiņš? Paldies, man nevajag.