Liekas, ka šajā burzmā, nemitīgajā skriešanā, haosā esmu pazaudējusi, izsitusi no līdzsvara vienīgo, kas man uz doto brīdi pieder - pati sevi. Ir tā, it kā es atrastos ārpus sevis, lūkotos no malas uz nepārvaramu nolemtību, rezignāciju, kas, iemiesojusies manā ķermenī, virza mehānisku darbību, kura lēni un sistemātiski grauj manu dzīvi. Vēroju sevi un nesaprotu, nekādi nesaprotu, kāpēc rīkojos tā un ne citādi.
Negribu nedz sadzerties, nedz aizbēgt, gribu, lai ir tā, kā bērnībā likās - es guļu, tas viss ir tikai nelāgs, neizdevies sapnis, vēl mazdrusciņ un es pamodīšos.