Nu, vai es neesmu muļķe? Labi zinādama, ka ceturtdien un piektdien man jāraksta divi parādi fizikā, viens matemātikā un vēl kaudze darbu literatūrā, plānoju pēc pāris stundām doties uz Klapkalnciemu dzīvi svinēt. Nu, velns! Neprotu prioritēt un nejūtos vainīga, izdarot nepareizo izvēli.
Vēl gribēju piebilst, ka D. mani mēdz pārsteigt. Negribu nevienu aizvainot un zinu, ka nav ne mazākā pamata apšaubīt viņas sacīto, taču šoreiz man grūti viņai noticēt. Un tas, ka es neticu, man liek justies kā nepateicīgai stervai. Manuprāt, esam pietiekami gudri un prātīgi, lai prastu pateikt, ka negribam darīt šo vai to, neizdomājot muļķīgas atrunas, lai sevi attaisnotu. Mani neapmierina tas, ka par labāko situācijas risinājumu tiek uzskatīta maza, nekaitīga samelošana nevis taisnība, kas man būtu patikusi daudz, daudz labāk.
Bet viss ir kārtībā, varbūt es kļūdos, varbūt tās ir muļķības. Un, ja nav, tā nav liela nelaime, jo to, ka man savs purvs jābrien pašai, es sapratu pirms kāda laika. Esmu vientuļš purva bridējs. Jādzīvo, jādzimst un jāmirst man vienai. Tieši tāpēc es piedrāžu pasauli, piedrāžu pienākumus un braucu svinēt Raini, svinēt pavasari un svinēt literātus tā, it kā šī būtu pēdējā diena manā mūžā. Palieciet sveiki!