Nezinu, vai esmu saaukstējusies tāpēc, ka mani aizvainoja, vai tāpēc, ka aizvainoju sevi pati, ļaudamās pagājušajai naktij. Katrā ziņā esmu sapinusies savās jūtās pret diviem vīriešiem un tā turpināt es negribu, lai gan nekas cits man neatliek.
Nakts nebija slikta, patiesībā tā izvērtās visnotaļ neparasti un es melotu, ja teiktu, ka man nepatika. Sākām Meta Caffe, iegriezāmies Stellā un ILY un beidzām Cubā, kad apsargs sirdīgi paziņoja, ka pēc 5 minūtēm iestādījumu slēgs. Sadzēros līdz tai jaukajai pakāpei, kad mēdzu citēt Z. Mauriņu un O. Vācieti un dziedāt par kaijām, kas atkal runā ar mani.
Nenožēloju to, kas notika, bet man žēl, ka tas notika tik ātri, tik agri. Man tik ļoti patīk tas periods, kad vīrietis cenšas manis dēļ, īpaši, ja cenšas tik ļoti kā viņš, bet tagad tāda jokaina sajūta, it kā es būtu izdarījusi lielu kļūdu, kas man šo un to maksās, jo ikreiz, kad pasteidzinu notikumus, nekas labs nesanāk. Bet, kas bijis, lai dus. Klāt jauna diena, ne tā?