Mazliet skumji, ka man ir viss un vienlaikus nav nekā. Esmu nolādēts vientuļnieks un tā tam būs būt.
Savu atšķirtību, par kuru tik viedi izsakās Fromms "Mīlestības mākslā", man pārvarēt nav lemts, vismaz ne tādā veidā. Varbūt jāpagādā bērns, varbūt es vairs nejustos tik ļoti vientuļa.
Ko līdz vīrieši un ko līdz mani draudziņi, ja Saulē dalāmies, sēdēdami katrs sava Stikla kalna virsotnē, un ielejā nokāpt mēs nevaram, neprotam vai vēl ticamāk - negribam.