Viss ir tādā pakaļā, ka es nezinu, kur likties, ko darīt un kurp skriet. Pakaļā patiešām ir gandrīz viss. Un visu problēmu un nelaimju sakne, protams, nu, protams, esmu es. Es čakarējos, es ņemos, es nespēju nenoņemties ar domām par rezerves variantu, es esmu drāmas karaliene, es neesmu spējīga citam dot tik daudz, cik viņš pelnījis, es neeju pie ārsta, lai gan sen bija laiks, es patvaļīgi neapmeklēju skolu jau otro nedēļu, es pīpēju par daudz, es lamājos par daudz, es nespēju piecelties agrā rītā, es esmu slinka, es ēdu par daudz, es skatos spogulī par daudz, es nepamatoti lepojos un priecājos par sevi, es esmu bezatbildīga, es spēlējos ar uguni, nojauzdama, cik daudz man tas maksās, es par daudz ņemu, nedodot pretī, es par daudz gribu no dzīves, es neprotu lidot, es esmu dzimusi, lai rāpotu, es šķiežu savu laiku, es nedomāju par sekām, es uztraucos tikai par sevi, es neprotu klausīties, es neprotu sarunāties, es neprotu sadzīvot, es bēgu no atbildības, es veselu mūžību neesmu satikusi Rozentāli, es šodien apkāsu L., es rīt apkāsīšu I., es neesmu apmierināta ar to, ka tulpe, kuru man sieviešdienasvīrietis pasniedza 8. martā bija oranžā krāsā, es neprotu novērtēt un izmantot to, kas man dots, es vienmēr pacenšos, lai radītu sev problēmas, es esmu bērns, es esmu narciss, es, es, es .. es nekontrolēju sevi, savu rīcību, savu dzīvi un šībrīža situāciju. Man šobrīd zeme deg zem kājām. Mans nekam nederīgais raksturs un aprobežotā personība piš manus nervus un mani tas, ziniet, neapmierina.
Labi, ka mans dabiskais antidepresants uzvārdā Brasla vēl kaut kur tuvumā mētājas. Bļe, jāiet glābt visu, kas vēl glābjams.