Labrīt, tauta! Esmu modusies, šobrīd uzvedos neadekvāti, kā vienmēr pēc miega, kam lemts ilgt vien trīs, četras stundas. Uztaisīju tēju, cerot, ka tā spēs mani atgriezt dzīvē, bet dzeru, dzeru un joprojām jūtos stulba, stulba kā Raiņa Lāčplēsis. Pēc miega vienmēr esmu notrulināta, liekas, ka smadzenes guļ ziemas miegā, kamēr ķermenis tikai veic ierastas, saskaņotas kustības.
Neatceros, ko īsti vēlējos te rakstīt, tāpēc labāk pastāstīšu, ka mani šodien, t.i. šonakt, aicināja padomāt par "Dzīves svinēšanu" no mitoloģijas un simbolu viedokļa, kas savukārt nozīmē, ka man šonakt jāķeras klāt romāna analīzei, spītējot tam, ka, saskaņā ar manu plānu, šis vakars  paredzēts stāstu krājuma analīzei, kas ir daudz vieglāka un aizņem mazāk laika. Bet nekas - solīties pacelt to, ko nespēju, jau kļuvis par manu hobiju.
Vēl šodienas sakarā jāmin tas, ka visu pēcpusdienu mani vajā divi panti no Raiņa "Apaļā cilvēka". Nesaprotu, kāpēc. Skan galvā un viss. Sēžu matemātikā, apaļais cilvēks man skan, eju pie V. k-dzes, apaļais cilvēks man skan, esmu mūzikā, apaļais cilvēks man skan, simto reizi pārlasu Ikstenu, apaļais cilvēks man skan, esmu pie V. k-dzes, apaļais cilvēks man skan, eju mājās, apaļais cilvēks man skan, gaidu sabiedrisko transportu, pīpēju, vēroju slāvu izcelsmes meitenes, braucu autobusā - viss viens - apaļais cilvēks man skan.

Rainis
Apaļš cilvēks.
[fragmenti]

Es raudājis esmu
Un esmu smējies,
Mans dusmības kauss
Ir pāri lējies;
[..]
Pilns cilvēku jūtām
Mans dvēseles klēpis,
Nekā saviem mīļiem
Es neesmu slēpis.