Taisnību sakot, es apskaužu divpadsmitos jau tāpēc vien, ka uz doto brīdi nevienu no viņiem vairs nevar ar slaidu loku izlidināt pa durvīm. Protams - tādu iespēju nevar izslēgt, taču nedomāju, ka kāds, kuram izdevies šajā skolā izdzīvot tik ilgi, ir tik dumjš, lai pēdīgajā brīdī pārbaudītu G. k-dzes pacietību, rupji pārkāpjot iekšējās kārtības noteikumus.
Velns, cik viņiem labi. Nekāda stresa, tikai eksāmeni, kuri sastādīti tā, lai arī, teiksim, Ludzas skolēni spētu šamos nokārtot. Ir tik ļoti līdz kaklam atsēdēšana fizikā, ķīmijā, matemātikā, diemžēl arī vēsturē un angļu valodā, kuras pie mums ir diezgan zemā līmenī, ka es vairs nezinu, kur likties. Es būšu laimīgākais cilvēks pasaulē, kad man pasniegs diplomu par divpadsmit gadus ilguša dzīves posma noslēgšanos. Vēl gads un trīs mēneši. Vēl vesels gads un trīs mēneši.

upd: nav gan viņiem tik labi, viņiem taču jāmokās un jāizdomā, ko studēt. hā, tagad man mierīgāks prāts :)