Anita šodien iestūrēja nopietnākos ūdeņos, tagad viņai ir astoņpadsmit. Zīmīgajam notikumam par godu jau septiņos no rīta ar Santu, Maritu un Miku pulcējāmies pieturā pie Saules akmens. Bija kūka, bija trīsdesmit viena sarkana tulpe, bija "Daudz baltu dieniņu" pie viņas mājas durvīm, bija šampis un bija ugunspuķes pelēcīgi drēgnajās 20. februāra debesīs, kas gandrīz apskādēja kaimiņa mašīnu.
Katrā ziņā rīts, kas sākts ar šampanieša glāzi un debešķīgi garšīgu home-made šokolādes kūku, izvērtās jauks. Līdz pusdienlaikam paslaistījāmies pie televizora, papļāpājām, izskatījām Aņkas bērnu dienu bildes, un .. kaut kur kreisajā pusē joprojām ir tāda patīkama, silta jutoņa.
Un vakar, kad ķemmēju Centrāltirgus puķu bodes, kurās ir tiešām liela izvēle, arī bija tā jauki, sajutu dāvināšanas prieku, izvēlējos tādus ziedus, kādus gribētu saņemt es pati. Bet ko tur daudz runāt, tas ir acīm redzami, ka Rozīte mums nozīmē daudz, daudz, varbūt vairāk par jebkuru citu.
Un es domāju, ka viņas aizmiegotā, nedaudz pārsteigtā sejiņa, kad viņa basām kājām, sarkanā peldmētelī tērpta, atslēdza mums sava nama durvis, ir jebkuru pūļu vērta.