Pēdējo dienu laikā bijis tik daudz emociju, ka nezinu, kā lai izstāstu visu, kas ar mani noticis.
Vakar bijām uz Across the Universe, uz doto mirkli tā ir labākā filma, ko esmu redzējusi. Izrāva un sašķaidīja sirdi. Katrā ziņā - izraisīja spēcīgas emocijas. Un mūzika! Ak, Kungs, cik lieliska mūzika! Bītli forever and ever.
Vakarā sadzērāmies kā mazie eži, skaļi dziedājām the doors un bītlu dziesmas, un ķērcām kā meitene no otep. Liekas, ka arī dejojām. Katrā ziņā, ja pareizi atceros, tad liekas, ka pa ceļam uz space:garage, es grīļojos ne pa jokam. Tieši tas man bija vajadzīgs - iereibušas sarunas, iereibušas dejas ap stieni un iereibušas dziesmas kopā ar Rozentāli, pēc kuras biju pamatīgi sailgojusies. Ja soulmeiti pastāv, tad viņa ir manējais. Varu teikt, ka šonakt tiešām kvalitatīvi atpūtos.
Biju visnotaļ pozitīvi noskaņota šorīt, ņemot vērā, ka pēdējās dienas mani moka, neatstāj domas, ka man nevajadzēja viņam teikt TO, taču pēcāk absurdu iemeslu dēļ sakasījos ar māti un konflikta rezultāts bija strauja šopingošanas pārtraukšana ar abpusēju kliedzošo pušu piekrišanu. Gāju pa Tērbatas ielu kā vientuļš, salijis vilks un nezināju, kur likties. Acīmredzot konflikts bija pēdējais piliens, jo pēc brītiņa es - vientuļais, salijušais vilks - abām ķepām ielas vidū slaucīju asaras.
Saņēmos, piezvanīju mis_nezinu , pasēdējām Gaujā, pabimbāju viņai uz pleca un izkratīju sirdi, un palika vieglāk. Viņai kaut kādā mistiskā veidā izdevās manu pasauli ietonēt gaišāku, par to viņai liels paldies. Viņa aizgāja, es sēdēju, dzēru čaju un lasīju turpat plauktā paņemto Ziemeļnieka dzejas krājumu.
Tas īsumā.