lauska ([info]lauska) rakstīja,
@ 2008-01-18 23:34:00

Previous Entry  Add to memories!  Tell a Friend!  Next Entry
Mūzika:bītli

Bijām uz My Blueberry Nights. Jāatzīst, ka filma man sāka nepatikt jau tajā mirklī, kad kāds vīrietis draudēja nošaut savu sievu, jo jau pāris gadus no vietas nespēja samierināties un savām kaķa smadzenēm aptvert, ka sieva grib jaunu dzīvi ar jaunu vīrieti pie sāniem. Visabsurdākais sekoja pēc tam, kad jau minētais vīrietis pēc strīda ar sievu, kura jau sen sevi par tādu neuzskatīja, dzērumā nositās, braucot ar auto. Nevienam, es atkārtoju - nevienam, nebija žēl nabaga sievietes, kurai blakus bijis alkoholiķis un psihopāts, kurš draud nogalināt, bet visi, protams, sēroja par psihopātu, kura sieva, redziet, bija tik slikta, tik briesmīga, jo atļāvās pamest nabaga psiho alkoholiķi.
Kāpēc mums tikai vīriešu žēl?



(Ierakstīt jaunu komentāru)


[info]annija_
2008-01-19 08:04 (saite)
tāpēc, ka visi nav feministi, Justīn. :)

(Atbildēt uz šo) (Diskusija)


[info]lauska
2008-01-19 12:54 (saite)
arī es neesmu!

(Atbildēt uz šo) (Iepriekšējais)


[info]izlietne
2008-01-19 17:38 (saite)
ja godīgi, es gan tam nepiekrītu, ka sievietes nevienam nebija žēl, bet tas nu tā. līdz vienam brīdim viņa, galu galā, tik tiešām sevi neparādīja no tās labākās puses. un ja būtu lomas otrādāk? sieviete drīkst gadiem ilgi skumt par atraidījumu, bet vīrietis nē? taču tā nav. galu galā, N. Džonsas tēlotā varone juta līdzi abiem.

(Atbildēt uz šo)


Neesi iežurnalējies. Iežurnalēties?