Ar fiziku ir dirsā, bet tik un tā vakar bija brīnišķīga diena.
Pasākums biedrības namā - smalks un akadēmiskā stilā ieturēts. Daudz gudru runu un atziņu par Z. Mauriņas k-dzi, kurai šodien, starp citu, būtu apritējuši 110 gadi. Iepriecināja Rivžas k-dze, kuras uzruna pasākuma dalībniekiem izcēlās ar īpašu stulbumu. Tas, protams, ir lieliski, ka izglītības un zinātnes ministre cenšas improvizēt un būt radoša, bet domāju, ka cilvēkam, kura ieņemamais amats ir pietiekami augsts, lai nāktos piedomāt pie tā, kāds iespaids radīsies apkārtējos, nevajadzētu aizrauties, improvizējot par tematu, par kuru, cik pēc t.s. uzrunas nopratu, viņa ne velna nezin.
Dombrovska k-gs, monotonā balsī lasot runu, kuru visdrīzāk nebija rakstījis viņš pats, šajā pasākumā tomēr iekļāvās vairāk nekā Rivžas k-dze, kura, atļāvās skaļi un uzjautrināti izmest repliku "Viņi vēl brauc", kad pasākuma vadītāja paziņoja, ka Grobiņas pārstāvji uz apbalvošanu nav ieradušies.
Labākā daļa, protams, sekoja pēc pasākuma, kad mēs, nabaga cilvēki, kas nekustīgi sēdējuši no plkst. 10:30 līdz ~14:00, beidzot dabūjām ēst. Pasākuma dalībnieki gluži vai iebruka telpā, kur izvietoti uzkodu galdi. Mēs, kā elitāras skolas pārstāvji, protams, palikām visilgāk un rijām visvairāk, pārspējot gan visādu Rēzekņu, Ludzu, gan citu čuhņu pārstāvjus. Lūk :)
Pēcāk kā 13 gadīgas cacas izvandījāmies pa Rīgas parkiem un sabildējāmies. Secināju, ka dzīve nebūtu skaista bez Daces pārmetošā skatiena, Maritas bļaustīšanās un Annijas rupjībām. Tā padomājot, tad viņas ir vienīgie āvģ cilvēki, ar kuriem gribētos nezaudēt kontaktu arī pēc vidusskolas beigšanas. Tad nu sabildējāmies, Annijai radās Z-svētku sajūta un viņa aizgāja uz Gauju dzert alu, Marita aizbrauca uz kojām, mēs ar Daci aizdevāmies līdz Andai, lai uztaisītu dāvanu Mikiņam. Jābrauc šodien pie viņa ballēties.
Vakarā man bija deits, kura laikā secināju, ka uz pasaules ir arī ļoti, ļoti jauki vīrieši, kuri atrodas viena zvana attālumā. Lūk, tikai ir problēma - mani pievelk sliktie puiši un viņš nav nekāds sliktais puisis. Bet katrā ziņā - mums gāja interesanti.
Ak, jā, un vakar man zvanīja mana leišu druška, cenšoties panākt, lai es desmit minūšu laikā no Vecrīgas tieku līdz lidostai Rīga. Sviests kaut kāds. Es saprotu - ja Tu zini, ka vakarā brauksi uz Latviju, uz Rīgu, lai sagaidītu lidostā tanti un zini, ka Rīgā Tev ir draugi, Tu paziņo iepriekš, palūdz, lai tie, kurus gribi satikt, atbrauc kaut vai līdz lidostai. Bet nē. Viņa, redziet, ir pieradusi, ka, lai aizstaigātu no viena Mažeiķu gala līdz otram, ir nepieciešamas bezmazvai piecas minūtes, tāpēc domā, ka es no Vecrīgas līdz lidostai ar sabiedrisko varu tikt desmit minūšu laikā. Absurds!
 Tas man vakar sabojāja omu, taču man uzsauca saldējumu un saldējums man vienmēr uzlabo garastāvokli.
Tādas, lūk, lietas.
Vēl viens iemesls, kāpēc jūtos labi - es beidzot esmu gulējusi 12 stundas no vietas. Man vairs nenāk miegs, vai nav burvīgi?