Cilvēki saņēmuši baltās vēstulītes, mūsu kļūst arvien mazāk. Es nesaņēmu, so - man joprojām ir darbs. Nez, vai tāpēc, ka atdauzīju galvu un visu pārējo (apžēlojās) vai tāpēc, ka darbiniece ar potenciālu/augstu produktivitātes reitingu? No rītiem autobusā esam tikai divi cilvēki no darba, ne vairs desmit. Tas ir gandrīz nereāli, ka tas patiešām notiek.

Šī nedēļa bija grūta, jo konstanti reibst galva un sāp visas maliņas. Joprojām ir pilnīga apdulluma sajūta. Un apātija. Man vajadzētu atsākt darīt lietas, kas agrāk sagādāja prieku. Iet uz kaut jo dzīvē. Bet mazliet vēlāk. Pagaidām jāskatās Sherlock.

Patiesībā viss, ko gribu, ir nikotīns.