laumas_beerns

11:47am: Cilvēki saņēmuši baltās vēstulītes, mūsu kļūst arvien mazāk. Es nesaņēmu, so - man joprojām ir darbs. Nez, vai tāpēc, ka atdauzīju galvu un visu pārējo (apžēlojās) vai tāpēc, ka darbiniece ar potenciālu/augstu produktivitātes reitingu? No rītiem autobusā esam tikai divi cilvēki no darba, ne vairs desmit. Tas ir gandrīz nereāli, ka tas patiešām notiek.

Šī nedēļa bija grūta, jo konstanti reibst galva un sāp visas maliņas. Joprojām ir pilnīga apdulluma sajūta. Un apātija. Man vajadzētu atsākt darīt lietas, kas agrāk sagādāja prieku. Iet uz kaut jo dzīvē. Bet mazliet vēlāk. Pagaidām jāskatās Sherlock.

Patiesībā viss, ko gribu, ir nikotīns.

6:03pm: Apzinīgi atturējos no ekstra maiņas darbā, tā vietā nogulēju 15h. Pirmo reizi sešu dienu laikā pēc pamošanās nedzeru ibuprofēnu. Joprojām jūtos tā, it kā galva būtu piebāzta ar kaut ko trulu. Rīt desmit stundas darbā, it's gonna be fun.

12:42pm: Dulla galva. Atnākušas vēstulītes. Jāmēģina pierādīt, ka esmu nodzīvojusi UK vairāk nekā pusgadu, citādi nāksies maksāt par to dienu slimnīcā. Un izrādās, ka esmu šai valstij parādā ap 300 mārciņām nodokļos. Vot, tas, kurš man viņus nepareizi sarēķināja, varētu arī maksāt!

Pa nakti tik daudz melno. No sērijas - tā bija mana vaina, ka uzskrēju mašīnai, jo stulba. Vai arī - slikta karma, you had it coming. Tādos brīžos ļoti palīdz iedomātas sarunas ar kādu, kas sen vairs nav draugu lokā. Ko viņš man teiktu? Tieši tā - life isn't fair, shit happens. Why do you need a specific reason for it? Do you know all the shit that has happened to me?

Too bad we were never real friends. I have zero capacity of making real friendships. Lost some marbles before I was born.

6:16pm: Nu re, brilles sataisītas, jūtos daudz labāk.

10:46am: Pārvietoties un vispār kustēties ir kļuvis maķenīt vieglāk. Redze joprojām ir blurry. Ceru, ka tas ir tāpēc, ka brilles ir tik ļoti saliektas. Tas varētu būt arī satricinājuma dēļ, pārejoši vai nepārejoši. Ja nepārejoši, tad hujova, jo man jau tā bija vidēji -5 dioptrijas. Jāierāpo dušā, jānoskaidro, cik matu man īsti nošņikāja, jāaizrāpo uz Specsavers. Viss joprojām sāp, bet nemitīgi sev atgādinu, cik ļoti man paveicās neko nesalauzt, nedabūt stiklus acīs un vispār neatstiept kājas on spot. Atmiņu joprojām nav. Kā gan es varēju uzskriet mašīnai, ja Beckett Road šķērsoju ik dienas, jau n-tos gadus? Pie tam, 7os rītā tur nav pārāk daudz mašīnu. But, oh fuck it, I'm rapidly getting back on my feet, back to work, back to the bright prospects in my future and what not. Vismaz man ir pietiekami ietaupīts, lai varētu pārāk neuztraukties par nākotni, man ir arī darbs, pati jauna un smuka, ar visai gaišu galvu. Kad neskrienu purnā mašīnām.

10:30am: Vakar pamodos slimnīcā ar smadzeņu satricinājumu, bruised liver, saliektām brillēm un nobrāztu, sāpšu visu ķermeni. Izrādās, esot ielidojusi kādam vindskrīnā. Man gan nekādu atmiņu par to rītu nv, bet tas esot normāli. Pēc idejas, esmu tikusi cauri ļoti veiksmīgi, jo nekas nav lauzts. Izrādās, ka man esot tikai viena niere un kaut kādas cistas, par kurām neko nezināju.

Man ļoti gribas izmazgāt matus, jo tie ir pilni asinīm, kā arī iet sataisīt brilles. Bet aiziet ta nekur nevar, jo viss drausmīgi sāp.

Dakteri nebija priecīgi, ka tik ātri izrakstījos, bet man nebija iemesla slimnīcā īsti palikt un es tik ļoti, ļoti gribēju mājās.

3:26pm: Londonā bija sasodīti auksts. Un tas arī apmēram viss, kas man nāk prātā.

10:22pm: Mājās ir trīs cepeškrāsnis. Cik no tām šonedēļ darbojas? Pareizi, neviena!

***

"Joker and the Thief"

***

King of Spades might be finally making his appearance.

***

Mana jaunā draudzenīte varētu būt enerģijas vampīrs. Mēdz būt piepešas galvassāpes un dizziness pēc komunikācijas ar viņu.

11:56am: Tā tizlā sajūta, kad ej uz netālo latviešu veikalu un nomaldies, aizej pa nepareizo ielu, kaut staigāts tur jau gadiem un teorētiski to rajonu pārzini kā savus piecus pirkstus. Vienkārši tāpēc, ka ej pa citu ielas pusi. To ar mani izdara divas brīvdienas vienatnē, kā vienmēr. Ikdienas ritmā ar mani tā nav. Visu izdarīšu, atradīšu, komunicēšu un arī tape machine zibensātrumā sataisīšu, ja vajag. Bet tagad sāku saprast, kāpēc pusaudzībā man īsti neļāva izmantot gāzes plīti, lol. Es taču dzīvoju savā galvā.

1:12pm: Varbūt, ka es visu mūžu esmu bijusi mazliet out of my body.

10:14am: Ātri pagatavojamā auzu putra ar pilnpienu, kanēli un mellenēm ir viena no lietām, ko pēdējā laikā esmu iemīlējusi. Kas vēl - rumāniete ar siltām, tumšām, smejošām acīm. Tad, kad visi cauru dienu nēsā sejas maskas, acis ir vienīgais, ko ievēro. Gives me quite a bonus, finally. Kas vēl - ilga, karsta duša pēc garas maiņas darbā. (Ik)vakara meditācijas, kas mani attīra un līdzsvaro, piešķir krāsas cilvēkiem un necilvēkiem. Snychronities.

9:13pm: Let's kill them with kindness and bury with a smile. :)

8:44pm: Episka sniega sega. T.i., pēc šejienes standartiem. Vakar visu dienu putināja, gandrīz ieputināja arī visus autobusus, sākās paniska takšu saukšana etc. Pārsteidzošā kārtā, autobusi tomēr vēl kursē un pēc grafika! Atbridu mājās ar slapjām darba kurpēm, nosalusi un izsalkusi, a kas mani tur sagaida? Spēcīgs žūstoša silikona smārds... :)

10:22pm: Mani izmisuma pilnie kaucieni ir tapuši sadzirdēti un mājās jau otro dienu notiek remonts. Tas ir patiešām jauki.

9:42pm: Es neesmu neglīta. Skatījos šovakar spogulī un secināju, kārtējo reizi, ka man piemīt savdabīgs glītums. Kādam es pat varētu šķist skaista. Bet man joprojām pārlieku nerūp pašas ķermenis.

5:55pm: Another maintenance issue just reported. Ar visām bildēm. Sāku justies kā bomzis. Sazvanīju ofisu un dāma otra līnijas galā sacīja: "It is quite a process, but I will let them know it is urgent". Viss apriebies.

4:24pm: Kad/ja mēs visi tiksim veiksmīgi vakcinēti pret Covid, varētu pamazām sākt voluntierošanu zvēru patversmēs. Ja man šobrīd jāizvēlas, ko darīt ar atlikušo dzīvīti, es vislabprātāk strādātu ar zvēriem.

3:20pm: Izskatās, ka pārvākšanās tik drīz nenotiks. Fucking Covid.

Vākties vajag, jo tā īre, ko maksāju šeit, nekad nav bijusi adekvāta. Pašlaik ir tā - mitra viena ārsiena, no tā izrietoša nelietojama vannasistaba, jau nedēļām nedarbojas ne drēbju žāvētājs, ne plīts, regulāri noplīst kārtējais boileris. Nekad netiek labots vai mainīts, kamēr tu turpini maksāt par savu elles caurumu un nesūdzies pārāk skaļi. Kaimiņi pirmajā stāvā pašlaik ir tikai angļi, kuri mani necieš tāpat kā es viņus. Pēdējā epizode bija piektdienas vakarā, kad uz 5 min atnāca L., lai atdotu man šo un to, un mēs ārā pastāvējām, parunājām. Drīz vien no savas istabas iztesās viens alkoholisks tēviņš, bļaudams: "It's that fucking Latvian again! I'll chop her head off!", lol. Resnā milzene un sīkā, blējošā kaza gan nu jau piesargās, ko saka un cik skaļi ballējas, jo zina, ka par izgājieniem informēšu aģentūru.

Anyhow, blakus ielā ir pieejama svaigi izremontēta istaba mājā, kurā joprojām notiek svaigs remonts, darbojas ierīces un mitinās iebraucēji. Vismaz tā esmu manījusi. Man vairs nebūtu tik daudz space, nebūtu arī sava ledusskapja, bet tā ir maza bēda, ja tik tur nezog. Tas ir labs sākuma variants un ar laiku uzrastos arī kas labāks un plašāks. Bet es nevaru šo istabu pat ne apskatīt vienīgajā darba dienā, kas man ir brīva pa ilgiem laikiem, jo ir lockdown un viss ir jārezervē iepriekš, pie tam visi pašlaik ir drausmīgi aizņemti.

11:53am: Divas dienas būs tā pagājušas - plūstoši, not really here or there, or anywhere at all. Ir atgriezusies tā vecā sāpīgā ilgošanās, tā sajūta, ka pietrūkst.

Man ir teikts, ka Latvijā neatgriezīšos, atradīšu laimi tepat Anglijā, pie tam visai drīz. Man nevajag vairs to laimi. Tāpat ar cilvēkiem nesapas. Varbūt tagad sapasētu, ja es beidzot ļautu sev pa īstam būt. Es joprojām nezinu, kā to izdarīt. Bet man negribas nekādas darīšanas ar cilvēkiem vairs, ir pārāk labi būt vienai. Daži gan var šķist interesanti, bet... it is always fleeting, like a dream in a dream, in a dream.

Man vienmēr tik ļoti vajadzēja kādu, kas paņem prom manu vientulību, aizpilda to milzu tukšumu manā dzīvē. Man vajadzēja zaudēt prātu, lai tas mainītos. Vajadzēja būt tam sunim, ko sper ar kāju, tā atklāti un kolektīvi, kam vienārši ieņirdz purnā. Jo sunītim bail kost, sunītis jau atstiepis ķepiņas un tusē šķīstītavā. Sunītim ir tik ļoti, ļoti žēl... Tā ja. Vajadzēja palaist vaļā visu, pie kā vēl turējos, un attapties brīvā kritienā.

Mana dzīve joprojām ir kā plašs, sniegots klajums, bet tajā vairs nav auksti un vientuļi.

10:56am: Man tik ļoti riebj veikt telefona zvanus. Goda vārds, vajag cigareti, lai kam tādam saņemtos. Bet emigrēt uz jaunām mājiņām vajag un steidzami, un šajā valstī mēs visi taču esam ļoti jauki un civilizēti, vai ne?
P.S. Tad, kad mūs ir iespējams sazvanīt.

12:18am: Manai mātei vārdā bija Lauma.