Divas dienas būs tā pagājušas - plūstoši, not really here or there, or anywhere at all. Ir atgriezusies tā vecā sāpīgā ilgošanās, tā sajūta, ka pietrūkst.

Man ir teikts, ka Latvijā neatgriezīšos, atradīšu laimi tepat Anglijā, pie tam visai drīz. Man nevajag vairs to laimi. Tāpat ar cilvēkiem nesapas. Varbūt tagad sapasētu, ja es beidzot ļautu sev pa īstam būt. Es joprojām nezinu, kā to izdarīt. Bet man negribas nekādas darīšanas ar cilvēkiem vairs, ir pārāk labi būt vienai. Daži gan var šķist interesanti, bet... it is always fleeting, like a dream in a dream, in a dream.

Man vienmēr tik ļoti vajadzēja kādu, kas paņem prom manu vientulību, aizpilda to milzu tukšumu manā dzīvē. Man vajadzēja zaudēt prātu, lai tas mainītos. Vajadzēja būt tam sunim, ko sper ar kāju, tā atklāti un kolektīvi, kam vienārši ieņirdz purnā. Jo sunītim bail kost, sunītis jau atstiepis ķepiņas un tusē šķīstītavā. Sunītim ir tik ļoti, ļoti žēl... Tā ja. Vajadzēja palaist vaļā visu, pie kā vēl turējos, un attapties brīvā kritienā.

Mana dzīve joprojām ir kā plašs, sniegots klajums, bet tajā vairs nav auksti un vientuļi.