Pārvietoties un vispār kustēties ir kļuvis maķenīt vieglāk. Redze joprojām ir blurry. Ceru, ka tas ir tāpēc, ka brilles ir tik ļoti saliektas. Tas varētu būt arī satricinājuma dēļ, pārejoši vai nepārejoši. Ja nepārejoši, tad hujova, jo man jau tā bija vidēji -5 dioptrijas. Jāierāpo dušā, jānoskaidro, cik matu man īsti nošņikāja, jāaizrāpo uz Specsavers. Viss joprojām sāp, bet nemitīgi sev atgādinu, cik ļoti man paveicās neko nesalauzt, nedabūt stiklus acīs un vispār neatstiept kājas on spot. Atmiņu joprojām nav. Kā gan es varēju uzskriet mašīnai, ja Beckett Road šķērsoju ik dienas, jau n-tos gadus? Pie tam, 7os rītā tur nav pārāk daudz mašīnu. But, oh fuck it, I'm rapidly getting back on my feet, back to work, back to the bright prospects in my future and what not. Vismaz man ir pietiekami ietaupīts, lai varētu pārāk neuztraukties par nākotni, man ir arī darbs, pati jauna un smuka, ar visai gaišu galvu. Kad neskrienu purnā mašīnām.