Droši vien, ka tas ir tikai rudens.

Šorīt, skatoties caur aizmiglotu autobusa logu, es pēkšņi sajutos tik ļoti tukša. Un man pat negribējās par to aizdomāties.
Droši vien, ka tikai rudens. Varbūt tāpēc, ka solītie skeleti no skapja tā arī nelien pretī. Varbūt tāpēc, ka pēdējais trakais rudens, kad es mazliet ļāvos neatļautai kaislībai, bija.. sen. Bet tieši tagad ir tas brīdis, kad man gribās kaut ko. Kaut ko, kas neļaujas nosaukties vārdos, kaut ko, kas būtu tikai man vienai zināms, saprotams un izdzīvojams. Varbūt sākumam pietiktu ar mazu virtuālu flirtu? Varbūt pēc tam gribēsies ko vairāk? Varbūt uznāks vēlme dzīvi sagriezt kājām gaisā?

Bet sākšu ar mazumiņu. Ar to, kā man mazliet pietrūka...