Par aktuālo izrādi.

Man jautājums ir nevis "vai vajadzēja šādi iestudēt Uguni un nakti", bet "vai vajadzēja vispār iestudēt Uguni un nakti". Ja uz pēdējo atbild apstiprinoši, tad šīs episkais paņēmiens šķiet pareizā atslēga kā slēgt lugu. Kā tad vēl iestudēt varoņteiku: ne jau kā latviešu stāstu tipāžu teātri. Šie tēli ir pusdievi un kā pusdievi arī eksistē uz skatuves. Personīgi man šādi varoņstāsti šķiet pārāk mesiāniski (operiski), lai būtu interesanti. Varonis, kurš glābj tautu – tas ir tik neticami (vai garlaicīgi).

Pirmajā cēlienā forma dominē pār saturu, bet otrais paķēra.
Lāčplēsis sākumā garīgi atpalicis, traucē uztvert saturu. Spīdolas balss sākumā netiek pāri rampai, traucē uztvert saturu. Daudzās "tumsas" saskalda uztveri, traucē uztvert saturu. Bet otrā cēliena beigu Spīdolas tribīnes runas dēļ visu piedodu.

Vizuāli ļoti jaudīgi, lai gan vairāki Dz. paņēmieni iepriekš redzēti. Bet grimusī Burtnieku pils nāvīgi skaista.

Vāgners - nevar pārmest režisoram, ka nav radījis vienotu stilu.